Dzīvoju privātmājā, mazā Latvijas ciematā. Māja nav jauna, bet tai ir dvēsele: virtuvē plīts, veranda, guļamistabā čīkst grīda. Bet aiz mājas ir dārzs. Saldie ķirši, skābie ķirši, ābeles, pāris plūmes un, protams, vīnogas, kā tad bez tām!
Dārza veltes nav domātas pārdošanai, bet mums pašiem: lai mazmeita ar rokām no zariem augļus noplūktu, meita kompotu pagatavotu, bet kaimiņiene Vera, kas kopā ar vīru ievēro veselīgu dzīvesveidu, varētu atnākt un paņemt pāris sauju saldo ķiršu. Bet ir rijīgi kaitnieki, kas arī “iecienījuši” augļus manā dārzā, – tie ir putni.
Sākumā cīnījos ar tiem, izmantojot sendienu metodes: lupatas uz nūjām, plastmasas pudeles, putnubiedēklis ar spaini galvā. Nekas nelīdzēja. Putni lidinājās apkārt, skatījās, kā es “izklaidējos” un mierīgi turpināja mieloties, kad es aizgāju. Īpaši nekaunīgi bija strazdi un zvirbuļi. Tie pat varēja sēdēt uz zara blakus putnubiedēklim un knābāt augļus, nejūtoties traucēti.
Banka aiztur 50 eiro pārskaitījumu klientei – viens vārds pārskaitījumā pie vainas
Kādu dienu kaimiņš Pēteris, vīrietis ar zelta rokām, garāmejot nejauši man teica:
– Tev vajadzētu izmēģināt foliju. Pakāru to savā dārzā – strazdi metās prom kā sasviluši! Zināju, ka Pēteris ir gudrs vīrietis un nerunā niekus. Tajā pašā dienā nopirku 10 metrus garu virtuves folijas rulli un sagriezu to apmēram 12–15 centimetrus garās un apmēram trīs centimetru platās sloksnēs. Apmēram plaukstas lielumā. Sloksnes nesalocīju, piekāru tādas kā bija – plānas, spīdīgas, vieglas.
Sakarināju tās uz ķiršu koka apakšējā un vidējā zara. Tuvāk vainaga malai, bet tā, lai tās nepieskartos lapām. Izveidoju vāju mezglu, lai folija nesaplīstu un varētu brīvi plīvot un čaukstēt. Dažās vietās vienkārši nostiprināju ar diegu, citās – ar skavotāju pie vecas veļas auklas. No rīta sēžu un dzeru tēju. Skatos ārā pa logu. Garām lido strazdi un zvirbuļi, paskatās un dodas tālāk. Nesēž koku zaros un neknābā augļus. Bet tikmēr ķirši nogatavojas. Kaimiņiene Vera pēc divām dienām ienāca mani apraudzīt:
Ko vīrieši slepeni novērtē sievietēs – pat ja to nesaka skaļi
– Vai tu sakarināji foliju? Skatos – tavi augļu koki mirdz kā Ziemassvētku eglītes. Un neviena putna!
Es pasmaidīju un devu viņai padomu:
– Bet tu foliju iekar savā ābelē. Tev ir Antonovkas šķirnes āboli – strazdi tos ēd vispirms. Folija nostrādāja. Tā joprojām darbojas.
Kopš tā laika katru pavasari taisu “dekorācijas”. Tas jau ir ieradums. Tas ir ērti pirms Lieldienām, jo es tik un tā pērku foliju svētku kūku gatavošanai.
Interesanta lieta: folija ne tikai spīd. Kad pūš vējš, tā rada klusu, bet asu skaņu. Tā ir negaidīta, nevienmērīga un, kā saka ornitologi, satrauc putnus. Viņi šādu skaņu uztver kā briesmu signālu. Un pietiek ar gaismas atspīdumu, lai putnus nobiedētu: viņi nesaprot, kas tas ir, un cenšas netuvoties.
Tomēr ir viens BET
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
